Raidījumā Šīs dienas acīm atkal pievēršamies notikumiem, kas mūsu dzimtenē risinājās pirms 85 gadiem - 1940. gada 17. jūnijā, kad Rīgā ienāca Sarkanās armijas kolonnas, tika brutāli pārtraukta Latvijas Republikas neatkarīgā pastāvēšana un iesākās pusgadsimtu ilgais okupācijas un aneksijas laikmets.
Staļiniskais režīms, kura varā bija nonākusi Latvija un tās kaimiņvalstis, bija kas gluži citāds nekā mūsu valstī līdz tam ierastā politiskā, sociālā un ekonomiskā kārtība, un Latvijas sabiedrību gaidīja radikālas pārmaiņas visās dzīves jomās un līmeņos. Tiesa, svešā vara bija arī pietiekami viltīga, lai tūdaļ neatklātu visus savus mērķus un nolūkus, dažos gadījumos tos pagaidām pat slēpjot.
Sākotnēji savu valsts galvas statusu saglabāja Latvijas autoritārais vadonis Kārlis Ulmanis. Viņam nācās apstiprināt PSRS sūtniecībā sastādīto jauno valdību ar mikrobiologu profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Tā savu darbību uzsāka 1940. gada 20. jūnijā.
Par sabiedrības piekrišanu un atbalstu pārmaiņām bija jāliecina plašajām masu demonstrācijām, kuras centīgi un ar vērienu organizēja okupācijas režīms.
Latvijas sabiedrībai tika solīta demokrātijas atjaunošana, par kuras sākumu kļūšot jaunās Saeimas vēlēšanas. Tiesa, politiskajā procesā jau no paša sākuma iezīmējās nelāgu vēstošas īpatnības.
Neatņemama okupācijas režīma sastāvdaļa bija represijas pret potenciālajiem jaunās varas pretiniekiem. Sākumā gan šīs represijas vēl bija samērā mazskaitlīgas un plašai sabiedrībai ne sevišķi pamanāmas.
Zināms, ka nopietnu pretestības aktu pirmajos padomju okupācijas mēnešos nebija. Bija vairāk vai mazāk izteikta nesadarbošanās ar okupantiem. Kaut arī tā izrietēja pamatā no katra individuālas izšķiršanās. Radikālu izvēli izdarīja pāris Latvijas spēka struktūru pārstāvji, atņemot sev dzīvību. 21. jūnijā pēc sarunas ar savu jauno priekšnieku iekšlietu ministru Vili Lāci savā kabinetā nošāvās Latvijas robežsardzes priekšnieks ģenerālis Ludvigs Bolšteins. 24. jūlijā tāpat rīkojās Latvijas armijas štāba informācijas daļas priekšnieks pulkvedis Fricis Celmiņš.
Par šo laika posmu Latvijas vēsturē stāsta vēsturnieki: Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis, vēsturniece Irēne Šneidere, Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs un Ogres Vēstures un mākslas muzeja darbiniece Inese Dreimane.